Wuzhishan

Hainaņas jumts

Wuzhishan nozīmē „Piecu pirkstu kalns“ — pēc piecām virsotnēm, kas no tālienes izskatās kā pacelta roka. Augstākā ir 1867 metrus augsta — par vairāk nekā 300 metriem augstāka nekā Taišaņa, Ķīnas slavenākais svētais kalns. Ķīnieši to sauc par „Hainaņas jumtu“.

Salā par to ir izplatīts teiciens: kas nav bijis Wuzhishan, tas nav īsti bijis Hainaņā. Tas nav tikai vietējais lepnums. Kas pazīst tikai piekrasti, tiešām pazīst tikai pusi salas.

Kalns, kas veido laikapstākļus

Kalni centrā ir iemesls, kāpēc Hainaņai ir divas pilnīgi atšķirīgas puses. Mitrais ziemeļaustrumu musons atduras pret kalniem un izlīst to austrumu pusē. Rietumi paliek lietus ēnā un sausi — tāpēc tur atrodas lielie Yinggehai sāls lauki, un tāpēc rietumu piekraste ir tik daudz skarbāka par austrumu piekrasti.

Šeit augšā iztek arī salas lielās upes. Wanquan upe, kas pie Bo'ao pie Nefrīta jostas sēkļa ietek jūrā, sākas Wuzhishan kalnos, tāpat kā Changhua upe, kas tek uz rietumiem.

Nacionālais parks

Kalns pieder Hainaņas tropu lietus mežu nacionālajam parkam. Ķīna to izveidoja 2021. gadā kā vienu no saviem pirmajiem pieciem nacionālajiem parkiem. Tas aptver valsts lielāko vienlaidu tropu lietus mežu, kas izvietots vairākās kalnu grēdās: bez Wuzhishan arī Bawangling, Jianfengling, Diaoluoshan, Limushan un Yinggeling.

Parkā dzīvo viens no retākajiem zīdītājiem pasaulē — Hainaņas cekulainais gibons. Ap 1980. gadu bija palikuši tikai septiņi līdz deviņi dzīvnieki; stingras aizsardzības rezultātā populācija atkal pieaugusi līdz dažiem desmitiem. Tas tiek uzskatīts par retāko primātu uz Zemes — taču dzīvo Bawangling rietumos, nevis pie Wuzhishan.

Ceļš caur lietus mežu

Apmeklētājiem pieeja kalnam ir lietus meža teritorija pie Shuiman upes. Tā atrodas pie Shuiman ciema, tieši zem virsotnēm, un no tās paveras labākais skats uz pieciem pirkstiem. Arī bijušais Ķīnas premjerministrs Džu Žundzji skatījies uz kalnu no šejienes.

Caur mežu ved apmēram trīs kilometrus gara laipa. Redzamas koku papardes, ko uzskata par dzīvām fosilijām — to radinieki auga jau dinozauru laikā —, ligzdu papardes, kas koku galotnēs izskatās kā piekārti puķu grozi, milzīgi banjankoki un ličī koks, kuram esot vairāk nekā tūkstoš gadu. Kas vēlas, var papildus nobraukt apmēram četrus kilometrus garu krāčainu posmu lejup pa ieleju.

Virsotne paliek neskarta

Agrāk kājāmgājēji kāpa līdz pašai augšai — nogurdinoša diena, četras līdz piecas stundas kalnā, daļēji četrrāpus, un vairākas stundas atpakaļ. Šodien virsotnes zona atrodas nacionālā parka stingri aizsargātajā kodolzonā. Parastie apmeklētāji paliek skatu punktā un uz laipas, un tā ir labi: tieši šeit mežam jāpaliek pašam sev.

Li zeme

Wuzhishan ir ne tikai kalns, bet arī pilsēta. Agrāk tā saucās Tongshi un līdz 1988. gadam bija Li un miao autonomā apgabala galvaspilsēta; 2001. gadā tā ieguva kalna vārdu. Kalni līdz šai dienai ir salas pirmiedzīvotāju li galvenā teritorija.

Kas bijis Binglanggu, šeit redz ainavu, no kuras nāk tur rādītā kultūra: ciemi ielejās, rīsu terases nogāzēs un tēja. Augstums un mitrums rada audzēšanas apstākļus, kādi tropos sastopami reti — Wuzhishan tēja, īpaši sarkanā, ir pazīstama visā salā. Pavisam netālu no Shuiman atrodas li ciems Maona ar tējas dārziem, ko var apmeklēt bez maksas.

Godīgi par nokļūšanu

Wuzhishan ir darbietilpīgākā ekskursija Sanjas apkārtnē. Ar sabiedrisko transportu tie ir trīs posmi: ar autobusu no Sanjas autoostas līdz Wuzhishan pilsētai, tad ar reģionālo autobusu līdz Shuiman un no turienes pēdējie kilometri līdz lietus mežam. Vienā virzienā tās ir labas trīs stundas.

Kas grib vienā dienā turp un atpakaļ, lai izbrauc agri un vēlākais agrā pēcpusdienā dodas atpakaļ — pēdējie autobusi uz Sanju atiet pēcpusdienā. Ar Didi tieši var aizbraukt apmēram divās stundās. Tā kā kalnos mašīnu gandrīz nav, vērts atpakaļceļu pasūtīt laikus vai ar vadītāju vienoties par laiku, kad jūs paņemt.