Qilou — atgriezušos vecpilsēta

Osta atveras

Pēc Otrā opija kara Ķīnai 1858. gadā ar Tjandzjiņas līgumu nācās atvērt ārējai tirdzniecībai vēl citas ostas, to skaitā Cjondžou Hainaņā, mūsdienu Haikou. Tirdzniecība īsti uzņēma apgriezienus no 1876. gada, kad šeit izveidoja muitu un britu konsulātu. Eiropieši pilsētu sauca par Hoihow.

Ar ostu atnāca kuģi, un ar kuģiem — iespēja aizbraukt. Kas varēja, brauca uz Singapūru, Malaju, Siāmu vai Javu — reģionu, ko ķīniski sauc Nanyang, Dienvidu jūra. Ļoti daudzi hainanieši tur strādāja par tirgotājiem, pavāriem, jūrniekiem un plantāciju strādniekiem. Un kas bija kaut ko sasniedzis, sūtīja naudu mājās vai atgriezās pats.

Mājas, kas jāj pāri ietvei

Qilou burtiski nozīmē „jājoša māja“. Ar to domāta māja, kuras augšstāvs izvirzīts pāri ietvei un balstās uz kolonnām — tā it kā jāj pāri ielai. Lejā ir veikals, augšā dzīvo ģimene, un priekšā izveidojas nepārtraukta jumta pasāža.

Tropos tas nav rotājums, bet būvfizika. Pasāža pasargā no tveicīgās saules un stiprajām lietusgāzēm, kas šeit vasarā līst gandrīz katru dienu. Var noiet visu ielu, nesamirkstot. Atgriezušies šo celtniecības veidu bija iepazinuši Dienvidaustrumāzijas koloniālajās pilsētās — Singapūrā, Penangā un Malakā — un atveda to uz mājām.

Kad krita pilsētas mūris

Pirmās arkādu mājas radās 19. gadsimta beigās nelielā kvartālā pie ostas. Lielais laiks pienāca 1924. gadā. Toreizējais Hainaņas valdnieks lika nojaukt veco pilsētas mūri, lai atbrīvotu vietu platākām ielām. No mūra akmeņiem pie ūdens uzbūvēja dambi, uz kura šodien atrodas Changdi krastmala — „Garais uzbērums“.

No 1924. līdz 1936. gadam būvēja kā nekad agrāk. Pilsētā teica, ka ik pēc divām dienām rodas jauna arkādu māja. Šodien vecpilsētā ir ap 600 šādu māju apmēram četrus kilometrus garās ielās — viens no lielākajiem saglabājušamies šāda veida ansambļiem Ķīnā.

Eiropas fasādes uz ķīniešu plānojuma

Atgriezušies būvēja to, ko bija redzējuši svešumā. Plānojumi palika ķīniski — šauri un dziļi, ar iekšpagalmiem gaismai un gaisam. Taču fasādēs redzamas kolonnas, arkas, balustrādes un apmetuma ornamenti Eiropas stilā, sajaukti ar detaļām no Malaizijas un Indijas, kā arī ķīniešu rakstu zīmes un laimes simboli.

Daudzu fasāžu augšdaļā vēl šodien apmetumā veidoti veco veikalu nosaukumi: aptiekas, audumu tirgotāji, viesnīcas, bankas. Kas paceļ acis, nolasa pilsētas ekonomisko vēsturi.

Četras ielas, četras sejas

Deshengsha iela kādreiz bija smilšu pludmale pilsētas priekšā. Savu nosaukumu „Uzvaras smiltis“ tā ieguva 1849. gadā, kad šeit atsita pirātus. Vēlāk te atradās konsulāti, ārvalstu tirdzniecības nami un franču slimnīca, un ielu uzskatīja par pilsētas skatlogu — daži to salīdzināja ar Šanhajas Bundu. Tur stāv arī „Piecstāvu nams“, toreiz pilsētas augstākā ēka.

Zhongshan iela agrāk veda uz templi un vēlāk tika nosaukta Sun Jatsena vārdā, šodien tā ir pazīstamākā gājēju iela. Bo'ai iela ir mūrētās pilsētas vecā ziemeļu–dienvidu ass un joprojām vairumtirdzniecības iela. Tā savieno divus tirgus: Austrumu tirgū ir kaltētas jūras veltes, zivju pūšļi, kalmāri un gliemenes maisos, Rietumu tirgū — antikvariāts, vecas monētas un krāmi; abi ir līkuma vērti, pat neko nepērkot. Xinhua iela radās 1924. gadā tur, kur agrāk stāvēja mūris.

Vēstules un nauda no dienvidiem

Daudzas mājas stāsta par saikni ar Dienvidaustrumāziju. Zhongshan ielā 1923. gadā kāds no Singapūras atgriezies atvēra viesnīcu, kas vienlaikus pārsūtīja izceļotāju naudas pārvedumus un vēstules viņu ģimenēm. Daudziem atgriezušajiem tā bija pirmā adrese pēc ierašanās.

Sens tējas veikals tajā pašā ielā šo laiku atgādina ar bērnu skaitāmpantu, kas pēc būtības stāsta par atvadām: doties uz dienvidiem, atstāt sievu un bērnu, atvadīties no vecākiem. Šo pantu Haikou dzied vēl šodien.

Mazu un atvadas

Kvartālā stāv templis Mazu, jūrasbraucēju dievietei. Šeit izceļotāji pirms atiešanas lūdza par drošu pārbraucienu. Hainanieši Singapūrā vēlāk paši uzcēla Mazu templi, kurā pēc ierašanās pateicās par labu ceļu.

Arī šodien cilvēki šeit iededzina vīraka kociņus. Templis ir mazs un viegli paskatāms garām — tieši tāpēc vērts to meklēt.

Restaurēta, bet apdzīvota

Ilgi mājas bruka, dažas iegruva. Tad vairāk nekā desmit gadu garumā vecpilsēta tika restaurēta pēc principa saglabāt visu pēc iespējas tādu, kāds tas bija. Arhitektūras vēsturnieku komanda sadalīja ap 600 māju pēc to stāvokļa: dažas tikai nostiprināja, citas atjaunoja pēc vecām fotogrāfijām, vēl citas iekšpusē pārbūvēja no jauna. Uz fasādēm atjaunoti vairāk nekā astoņdesmit veci firmu nosaukumi, un daudzas mājas atkal ir tas, kas bija agrāk: veikali, viesu nami, restorāni.

Tas veido tā pievilcību. Qilou nav brīvdabas muzejs, bet kvartāls, kurā tirgojas, gatavo ēst un dzīvo. Līdzās suvenīru veikaliem ir lampu un instrumentu vairumtirgotāji, frizētavas un ēstuves.

Kā plānot apmeklējumu

Visskaistākā vecpilsēta ir agri no rīta, pirms iestājas karstums, un vakarā, kad fasādes ir izgaismotas. Starplaikā vērts ieturēt pauzi kādā no vecajām tējnīcām ar hainaniešu rīta tēju. Pusdienās Shuixiangkou ieliņā ir ostas strādnieku specialitāte: rīsi asā zupā — jau vairāk nekā simt gadus lēts un sātīgs ēdiens.

Ieeja ir bez maksas, arī mazajās izstādēs dažās restaurētajās mājās. Vienkārši ejiet pa ielām un bieži skatieties augšup.